sestdiena, 2016. gada 3. septembris

Kāpēc vissliktākā uzvedība bērnam ir kopā mammu

Cilvēkam, kuru bērns mīl - tiek visvairāk
Foto: Cat Runyan


Viens no visbiežāk vecāku uzdotajiem jautājumiem konsultācijās skan šādi:
kapēc mans bērns vissliktāk uzvedas esot kopā ar mani? Viņš lieliski uzvedas bērnu dārzā. Nodarbību laikā nevienam pedagogam nav iebildumu pret viņu. Auklīte saka: “Mums nav nekādu problēmu.” Un tikai ar mammu – pārsvarā tas ir adresēts mammai – bērns uzvedas vienkārši briesmīgi. Bieži vecāki, īpaši, ja tas ir pirmais bērns, nesaprot kas notiek.
Ļoti izplatīta tendence ir: ja kaut kas notiek ne tā kā vajadzētu, vainīgi tieši mēs, vecāki. Es pati izdarīju kaut-ko nepareizi, tāpēc bērna uzvedība ir tik sarežģīta.
Ir viens vienkāršs noteikums bērnu – vecāku attiecību psiholoģijā: bērns vissliktāk uzvedas ar to cilvēku, kuru visvairāk mīl. Pareizāk sakot, ar cilvēku, ar kuru ir vistuvākās un uzticības pilnas attiecības. Ja jūs esiet saskārušies ar šo fenomenu, kad bērna uzvedība ir vissliktākā tieši ar jums – priecājaties, jūs esat radījuši bērnam to bāzes līmeni, kuru tik moderni ir pieminēt mūsdienu piesaistes teorijā. Tās patiesi ir veselīgas attiecības ar mammu.
Ja bērns mammas klātbūtnē ir paklausīgs un visu slikto uzvedību "atdod" auklītei vai vecmāmiņai, tad šeit vajadzētu izjust daudz vairāk satraukuma.
Tas nozīmē, ka ar mammu bērns ir savāks, ar mammu viņš ir “ofisa uzvalkā”. Bet šis ir rets gadījums, te vajadzētu strādāt ne tikai full time, bet visu laiku. Un pavisam maz redzēt bērnu.
Tāds uzvedības tips piemīt bērniem, kuru ģimenēs ir divas auklītes, kas strādā ik pāra dienas un vecāki redz viņu tikai brīvdienās. No mana skata punkta, par laimi, Krievijā šādu ģimeņu nav daudz. Mūsu standarta situācija lielākoties ir šāda: mamma ir bērna pats tuvākais cilvēks un bērns vissliktāk uzvedas tieši ar viņu.
Izskaidrojums ir šāds: jā, bērns vissliktāk uzvedas ar mammu, jo var atļauties nekontrolēt savu uzvedību un emocijas, kaut arī, ar citiem viņš jau ir iemācījies sevi kontrolēt, un pat dara to sistemātiski. Šis ir pirmais iemesls.

Bērns ir hameleons


Otrs iemesls, kāpēc bērni var vissliktāk uzvesties tieši ar mammu ir šāds: emocionālo reakciju ziņā, bērns – ir universālais radars un 100% hameleons. Mēs šobrīd runājam par pirmsskolas vecuma bērnu, precīzāk, par bērnu līdz 6 gadu vecumam, jo tuvāk šim vecumam sāk parādīties citi mehānismi un šāda uzvedība aiziet otrajā plānā.
Bērns – ir hameleons un šis ir viens no attīstības, mācīšanās un pilnveidošanās mehānismiem. Kamēr bērns ir mazs, 80% mācīšanās viņam ir – atdarināšana: bērns imitē, atdarina mammas gaitu, pieaugušā kustības ar karoti, tēta uzvedību. Citreiz mājās no šādas atdarināšanas ir lieli postījumi. Piemēram, bērns atdarināja darbu ar datoru un izslēdza jums sistēmas bloku. Vai arī kaut kas no pavārmākslas – un pa visu virtuvi izbēra miltus. Tieši šādu atdarināšanas uzvedības līmeni redzam mēs un pat varam par to pasmieties, ja neesam pārslogoti un pārlieku nervozi.
Emocionālās atdarināšanas līmeni, pārsvarā, vecāki redz daudz sliktāk. Kad bērns slikti uzvedas, pārnakot mammai, bet līdz šim uzvedies labi ar citu pieaugušo - tas ir ļoti uzskatāms, automātisks hameleona piemērs.
Piemēram, bērns visu dienu pavadīja ar vecmāmiņu, viņiem viss gāja lieliski. Pa šo laiku bērns ir pielāgojies pie vecmāmiņas reakciju tipa, prasībām, tempa, sarunas manierēm, pie tā, ar ko vecmāmiņa ir apmierināta un ar ko - nē. Viņš pārvērtās par lillā hameleonu. Šis notiek nevis izpratnes, bet sajūtu līmenī. Viņš to paveic bez īpašas domāšanas, tāpat kā augi pagriežas pret sauli, tāpat kā suns vai kaķis atnāk pažēlot vai ārstēt saimnieku.
Lūk, viņš ir pielāgojies un atnāk mamma, un kopā ar viņu cita koordināšu, prasību un emocionālo gaidu sistēma. Cita reakciju sistēma uz uzvedību un pateiktiem vārdiem. Bet bērns vēl joprojām lillā krāsā un vēl nav paspējis kļūt atkal par hameleonu sarkanā krāsā.
Bērnam uz kādu laiku vienkārši ieslēdzas ķīlis: vienlaicīgi strādā divas koordināšu sistēmas. Tāpēc viņš apjūk, un viena no iespējām kā iziet ārā no šī apjukuma – ir provokatīva uzvedība. Šis notiek izpratnes līmenī, tā ir histērija, uzvedības traucējums.

Es – esmu slikta mamma


Tiklīdz vecāki pārstās domāt, ka šāda uzvedība ir adresēta viņiem, un, ka tieši viņi ir vainīgi pie notikušā, parādīsies mīlzīgs iespēju un reakciju arsenāls. Jo tipiska iekšējā loģika ir: es – esmu slikta mamma. Vēl vecmāmiņa var pieliet eļļu ugunī: “Es taču lieliski ar viņu tiku galā”, “Mums tik jauki pagāja diena”, "Mēs ar viņu vienmēr atrodam kopīgu valodu, nu ko tu tādu dari, ka tev bērns uzreiz sācis raudāt?"
Dažreiz šāds emocionāls vilnis vienkārši ir jālaiž garām. Šī metafora man saistās ar tēlu no bērnības, kad mazi mēs lēkājām pa viļņiem. (Pieaugušie arī mīl lēkāt uz drošajiem, iekšējās jūras viļņiem, kad ir neliela vētra.) Lai sāktu lēkāt, jānogaida vilnis un zem tā jāpalecās. Un tad jau atrodies komfortākā un drošākā vietā.
Tas pats notiek ar bērna emocionālajām reakcijām. Ja mēs tikai nedaudz nogaidīsim un droši attālināsimies, nekļūsim auksti, bet attālināsimies uz pāris soļiem, bērns pats saregulēsies. Visdrīzāk, no uzvedības traucējuma viņš izies pats, un, ja arī paliks tajā, mēs varam viņam palīdzēt ar vārdiem: “Tu šobrīd dari tādas blēņas, ka es saprotu, ka tu esi ļoti pēc manis noilgojies”. 
Nogaidīt vilni un atļaut nomainīt krāsu – un bērns atkal kļūs ierastajā krāsā.
Ja kontrasts starp vecmāmiņu un mammu ir pārāk liels, tad šāda tipa reakcijas mēdz būt ļoti spēcīgas. Tad jāsakārto tā, lai bērnu burtiski momentāli nodotu no rokām rokās. Jo bērns nespēs pārorientēties pats, ja vecmāmiņa un mamma sāks dzert tēju.

Īpaša attiecību līnija ar katru pieaugušo


Dažreiz, nepieciešams samierināties ar to, ka bērna uzvedība būs nekonkrolējama un neprognozējama. Labāk: pa durvīm iekšā, pa durvīm ārā – viens atnāca, otrs aizgāja. Un mammai vēl kādu brīdi jāpagaida kamēr bērns atgriezīsies normā un nomainīs atpakaļ savu krāsu.
Noderīgi vispār galvā paturēt tādu bildi: ar katru pieaugušo, ar kuru bērnam ir ciešākas attiecības, bērnam būs sava uzvedības un attiecību līnija.
Jābūt atsevišķām attiecību līnijām ar vecmāmiņu, ar auklīti. Pārsvarā tas ir ar vecmāmiņām un vectēviem, bet arī šķirtiem tētiem ir atsevišķa attiecību līnija. Tās ir īpašas attiecības, kuras atšķiras no attiecībām ar mammu, kuras attīstās pēc citiem likumiem, kurās bērns ir citāds, jo katrās tuvās attiecībās cilvēks izpaužās dažādi.
Tādas attiecības būs drošas pie nosacījuma, ka no mammas puses neizsauks greizsirdību, atraidīšanu, agresiju, diktātu. Jo, ja mamma pietiekami pavadala laiku ar bērnu, attiecības ar viņu paliks bērnam pašas svarīgākās un uzticamākās, un tajās ir atļauts visvairāk. Ja atļaut bērnam būt citādam, ar citiem cilvēkiem kaut kādā citā jomā, tas tikai visiem nāks par labu.
Ja bērns pavisam citā balsī un intonācijā sarunājas ar vecmāmiņu un, iespējams, pat komandē un manipulē, tad viņš uzvedas šādi tāpēc, ka vecmāmiņai tas ir normāli, vecmāmiņa to atļauj. Viņiem veidojas sava, pietiekami harmoniska attiecību vēsture.
Attiecībās ar šķirto tēti, protams, viss nav tik mierīgi un droši, te daudz sarežģītāk izdalīt atsevišķu attiecību līniju. Bet attiecībās ar vecākajiem radiniekiem, par kuru labiem nodomiem jums nav šaubu, pilnībā var atļaut atsevišķu uzvedības formātu. Atsevišķa attiecību līnija būs ar pirmo skolotāju, ja viņš izrādīsies cilvēcisks. Un vēlāk bērns spēs izveidot savu attiecību vēsturi ar draugiem.

Autore: Jekaterina Burmistrova, bērnu psihologs, 11 bērnu mamma.
Tulkots no krievu valodas. Tulkoja Jūlija Krutova-Aizpuriete.
Raksts krievu valodā lasāms šeit