Dusmu manifests

Dusmas – tā ir emocija, kas rodas esot kontaktā ar apkārtējo pasauli. Dusmas nes sevī daudz enerģijas. Dusmas atnāk, lai atjaunotu robežas vai sasniegtu mērķus.

Agresija – tā ir rīcība, kas var tikt vērsta uz mijiedarbību ar apkārtējo pasauli. Destruktīvā agresija – tā ir nekontrolēta rīcība ar mērķi nodarīt pāri citiem vai sev. Konstruktīvā agresija – tā ir rīcība ar mērķi aizsargāt sevi vai citus. Lai precizētu situāciju vai pieņemtu lēmumu. Pietuvināt vai attālināt.

Dusmas ne vienmēr iet roku rokā ar agresiju. Dusmas var izteikt ar vārdiem. Agresija – tā ir rīcība, tā ir izvēle, apzināta vai neapzināta, bet izvēle. Cilvēku nevar piespiest uz agresiju, ja vien viņš pats to nevēlās.

Agresija – nav vienmēr slikti. Ja to izmantot ar skaidru mērķi, pieļaujamā apjomā un saprotamā virzienā, tad tā var palīdzēt tuvās attiecībās un mērķu sasniegšanā. Ābola apēšana – tā ir agresija vērsta pret ābolu. Naudas pelnīšana, pat izmantojot mīļāko nodarbi, prasa lielu daudzumu konstruktīvi vērstas agresijas. Ģimenes aizsargāšana arī var būt konstruktīvās agresijas izrādīšana. Tāpat daudz agresijas var būt seksā un sportā, tas palīdz sasniegt baudu un uzvarēt.

Dusmas pašas par sevi – nav nedz slikti, nedz labi. Tā vienkārši ir sajūta, kuru jūt visi cilvēki. Dusmas nevar pārstāt just. Nejust dusmas nozīmē nejust arī citas emocijas. Cilvēki, kuri “bloķē” dusmas, pārsvarā slimo un nav spējīgi izjust dzīvesprieku.

Agresija – nav nedz slikti, nedz labi. Līdzīgi kā ar virtuves nazi: var nogalināt, un var sagriezt maizi lai pabarotu izsalkušos.

 Un tātad,

Dusmu manifests

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es nemīlu tevi. Tieši otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pietuvojies man pietiekami tuvu un esi man svarīgs. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos ar tevi šķirties. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast saikni un visu noskaidrot. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu skaidrāks, mani nodomi kļūst skaidrāki. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tevi ievainot. Tas nozīmē, ka es vēlos sarunāt ar tevi līdz tam brīdim, kad sāksim ievainot viens otru. 
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis ko tādu, kas man nepatīk, un es uz to norādu. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikts. Tas nozīmē, ka es zinu kur ir manas robežas un kādi ir mani mērķi. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es kļūšu intensīvāks savās dusmās. Tas nozīmē, ka es apstāšos tiklīdz tu mani sadzirdēsi. 
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka necienu tevi. Tas nozīmē, ka es ticu, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un rīcību, kas maksimāli parādīs manas jūtas, neaizvainojot mani pašu. 
Ja es kliedzu, tas var būt tāpēc, ka šobrīd manī ir daudz emociju, nevis tāpēc, ka vēlos apspiest vai pazemot tevi. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka es kliedzu uz tevi. 
Ja es dusmojos tev blakus, tas nenozīmē, ka es dusmojos uz tevi! 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlāk es obligāti izrādīšu pret tevi agresiju. Dažreiz, lai nomierinātos, man ir pietiekami vienkārši pateikt par savām dusmām. 
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es nejūtu citas emocijas pret tevi. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. 
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es nemīlu tevi. 
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos, lai tu pārstāj darīt to, kādēļ dusmojos. Un nenozīmē, ka gaidu, lai manu dusmu dēļ, tu maini savu uzvedību. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nav taisnība un tev man jāatvainojās. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nosodu sevi. 
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir laicīgs stāvoklis, tāpat kā visi pārējie. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un manī ir daudz dzīvīgā spēka. 
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka nespēju sevi kontrolēt, apspiežot jūtas. 
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka esmu dzīvs.



 

***

Man ir tiesības dusmoties, pat ja tas ir bezjēdzīgi un nekonstruktīvi. Tāpēc, ka loģika – tā ir loģika. Un jūtas ir irracionālas. 

Es varu dusmoties uz tevi, pat ja tev tas ir nepatīkami. Pat ja tu apvainojies un raudi vai kļūsti nelaimīgs, jo manas dusmas – tā ir mana atbildība, un tavs aizvainojums – tā ir tava atbildība, tāpat kā tava laime. 

Man ir tiesības dusmoties uz tevi, pat tad, ja tu slimo no tā, jo tava veselība – tā arī ir tava atbildība. 

Man ir tiesības dusmoties uz tevi, pat tad, ja tu saki, ka tas var nogalināt tevi, jo, ja man nav mērķa nogalināt tevi, tad kurš to dara izņemot tevi pašu? Man ir tiesības dusmoties tieši šobrīd, arī tad, ja tas ir neērti un nevietā. 

Man ir tiesības dusmoties, arī tad, ja tas izskatās muļķīgi, jo dusmas, kas paliek iekšienē, var iznīcināt mani. Man ir tiesības dusmoties, arī tad, ja tu mīli mani. Man ir tiesības dusmoties un mīlēt vienlaicīgi. Man ir tiesības dusmoties,  arī tad, ja man nav taisnība. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka man vienmēr ir taisnība. Dažreiz es dusmojos no bezspēcības. 

Man ir tiesības dusmoties, arī tad, ja tu esi mans bērns, mamma, tētis, vecmamma, jo tik un tā, tu esi no manis atsevišķs cilvēks. Es vienkārši atrodu šim piemērotu laiku, vietu un formu. 

Man ir tiesības dusmoties uz tevi, pat, ja neesi vēlējies un nevēlies neko sliktu. Pat, ja vēli man tikai labu. Man ir tiesības dusmoties uz tevi, pat, ja tu vēlies ar mani sadraudzēties. Pat, ja tu lūdz man piedošanu. Pat tad, ja tu izsaki pateicību un apskauj mani. Pat tad, ja dāvini man dāvanas un cienā ar ko garšīgu. 

Man ir tiesības dusmoties, pat tad, ja neizprotu iemeslu. Man ir tiesības dusmoties, pat tad, ja neviens nav vainīgs, jo man var būt iekšējie iemesli emocijām. Man ir tiesības dusmoties, pat tad, ja tas neko neizmainīs. 

Mēs varam dusmoties viens uz otru vienlaicīgi. Es varu dusmoties un mīlēt vienlaicīgi. Es varu just dusmas un mīlestību pret vienu un to pašu clvēku, jo attiecības, tāpat kā cilvēki, ir daudzpusīgas. Es uzņemos atbildību par savām dusmām. Es pats atbildu par to, ja nevaru atrast veidu kā izpaust dusmas un paturu tās sevī. Es uzņemos atbildību par to, lai meklētu korrektu formu savu dusmu izrādīšanai. Es parādu savu radošumu. Esmu gatavs izturēt tavas dusmas, paliekot blakus ar tevi un meklējot mijiedarbības veidus. 

Ja es dusmojos, es ne vienmēr vēlos, lai tu ej projām. Bieži es vēlos, lai tu paliec blakus un izturi šo visu. Ja es dusmojos, es cenšos izvēlēties korektu dusmošanās formu un pats atbildu par to. Ja es dusmojos, esmu gatavs saskarties ar sekām. 

Ja es dusmojos uz kādu citu, bet kliedzu uz tevi, tas tikai tāpēc, ka tā ir vieglāk, man nav taisība. Esmu gatavs pieņemt tavas dusmas un saprast tās pareizi. Es zinu, kad es dusmojos uz tevi, tev nav jāatbilst manām gaidām, tāpat kā man tavām. Ja es nevaru izturēt tavas dusmas, kad tu vienkārši man par tām stāsti, tu neesi pie tā vainīgs. Ja es sabrūku no tavām dusmām, es pats par to atbildu. Man, tāpat kā tev, nav iemesla kaunēties no savām dusmām, tāpat kā no citām emocijām, jo dusmoties – tas ir dabīgi, tāpat kā dzīvot vai elpot. Ja mēs sastrīdēsimies, iespējams, mūsu attiecības pēc tā kļūs labākas, nevis sliktākas. 

Es pieņemu tevi tādu, kās tu esi, cerot, ka mēs atradīsim kontaktu. Bet es nevaru pieprasīt to no tevis. Es pieņemu sevi tādu, kāds esmu, ar visām savām jūtām, neko neizceļot un neslēpjot. Es strādāju ar sevi. Es zinu, ka bez dusmām nav iespējami dzīves brīnumi. Tajā skaitā mīlestība un laime.



29.06.15
Autore: Aglaja Dateshidze

Tulkoja Jūlija Krutova-Aizpuriete
Oriģinālrakstu krievu valodā var lasīt šeit

Ko bērni varētu mums pastāstīt par disciplinēšanu?

Foto: www.babycenter.com

Esmu mamma brīnišķīgam puisim, kuram šobrīd ir divi gadi un četri mēneši. Būt mammai man nozīmē ļoti daudz. Būt kopā ar bērniem man paticis vienmēr. Arī es sevi atceros kā cilvēku, kurš viemnēr ir sapratis bērnus un pusaudžus. Man vienmēr ir licies, ka vēlos būt mazo cilvēku pusē. Audzinot savu bērnu, esmu saskārusies ar daudz dažādām emocijām, arī ar robežu un bērna strukturēšanas jautājumiem. Es augu kopā ar manu mazo cilvēku. Viņš māca man sajust sevi.  

Mani uzrunāja un iedrošināja dažādi cilvēki. Lielākie komplimenti ko līdz šim esmu sanemusi ir: “Tu pārāk daudz iedziļinies bērnā”; “Tu esi pārāk iejūtīga”; “Tu esi pārāk saprotoša”. Tāda sajušana, iespējams, ir saistīta ar manis pašas audzināšanu konkrētā vecumā. Varbūt tāda sajušana ir saistīta ar to, ka ar bērniem pavadīju daudz laika jau kopš bērnības. Arī šobrīd mana ikdiena paiet kopā ar mūsu mazo cilvēku. Iespējams, pavadot daudz laika kopā ar bērniem, es sāku palēnām sevi identificēt ar viņiem.

Esmu piedzīvojusi brīžus, kad kādā kopīgā pasākumā mamma lūdz bērnu neskriet un nekāpt augstumos, bet man gribējās iedot bērnam roku, lai kopā, drošībā izmēģinātu kāpt, rāpot pa tuneļiem, mest mantas no otrā stāva. Dzirdot kā skan mantas nokrītot, redzot cik ātri nokrīt dažāda smaguma mantas. Esmu piedzīvojusi brīžus, kad ēdot pie galda, bērns sāk izlikt no šķivja ēdienu un spēlēties ar to, man ir vēlme pievienoties un celt no vārītām  burkānu ripiņām piramīdas. Esmu piedzīvojusi brīžus, kad atnākot ciemos, kāds bērns nevēlās palikt, nevēlās spēlēties, vēlās doties projām. Es kā cilvēks, kurš sagaidīja ciemiņus, jūtos bērna pusē. Es varētu salikt bērna kabatās konfektes, uzdāvināt viņam platu smaidu un atvadīties ar viņu kā ar labāko draugu.

Es arī redzu un sajūtu vecāku dažadās emocijas brīdī, kad bērns neattaisno gaidas. Mēģināju apkopot savas sajūtas un pārdomas. Dalos ar Tevi, mīļā mamma, tētis, omīte, opītis, onkulis, tante, auklīte… varbūt arī Tev šis palīdzēs mēģināt paskatīties uz notiekošo ar bērnu nedaudz citādāk.

Ko bērni varētu mums pastāstīt par disciplinēšanu:

• Mīļā mamma, esi manā pusē. Kļūsti par manu sabiedroto. Nedomā kā padarīt mani pieklājīgu un ērtu apkārtējiem. Neizdomā dažādus trikus, paņēmienus. Nemēģini mani piekukuļot vai piespiest. Nekaunini mani. Es jūtu bailes mirklī, kad man tik ļoti vajag, lai esi manā pusē. Lūdzu pastasti man lēni un mierīgi ko vēlies no manis. Apturi mani laipni (nosakot skaidru robežu) pirms Tu kļūsti dusmīga. Tava laipnā attieksme un izvēles iespējas (Es redzu, ka Tu vēlies spēlēties. Nāc uzvilksim pamperi un drēbes. Pēc 5 minūtēm tu varēsi turpināt spēlēties) ļauj man vieglāk pieņemt Tavas prasības un norādījumus.
• Mīļā mamma, nebaidies no manām emocijām reaģējot uz Tevis uzliktām robežām. Esmu apjucis ja Tu vilcinies, kautrējies vai izvairies. Man svarīgi, lai Tu skaidri pasaki ko vēlies. Es jūtos nedroši mirkļos, kad skaidri nesaprotu ko no manis sagaida un baidās no manām emocijām. Lūdzu apstājies un pagaidi, kamēr es pieņemu Tevis teikto. Es varu būt ļoti skaļš un intensīvs savā stāstījumā. Dod man laiku. Man ir daudz vieglāk, ja parādi man ceļu un virzienu kurā doties. Tadā veidā esmu brīvs un laimīgs.
• Pastāsti man patiesību mierīgā un laipnā veidā. Esmu lēns Tevis sadzirdēšanā, bet ātrs Tevis atdarināšanā. Lūdzu saglabā vienu balss tembru. Man var būt nepieciešami vairāki atgādinājumi kamēr mācos. Es patiesi nevēlos būt kaitinošs.
• Mīļā mamma, neskumsti un nedusmojies ja Tev neizdodas. Tādas reakcijas man liek justies nedroši. Man svarīgi zināt, ka Tu paliksi ar mani jebkuru vajadzību kontekstā. Man svarīgi redzēt, ka Tu spēj pieņemt mani. Man nav cita cilvēka, kuram šo lūgt.
• Es turpinu atkārtot savu uzvedību tāpēc, ka šis jautājums man vēl nav skaidrs. Iespējams, Tu neesi pārliecināta par savu rīcību vai esi pārāk strauja un emocionāla savā rīcībā. Kad Tu man dusmās parādi ceļu un virzienu, esmu spiests turpināt savu uzvedību, lai saņemtu mierīgāku skaidrojumu. Man jāsaprot, ka šāda mana uzvedība nav pieņemama un arī jābūt pāriecinātam, ka kopā ar Tevi mēs tiksim ar šo galā. Man jāredz, ka arī Tu viegli tiec ar šo galā. Parādi man to mierīgi, pacietīgi, nemainīgi. Atļauj man ievilkt elpu uz 5 minūtēm. Tad turpini ar cieņu, nemainīgi, mierīgi un lēni, lai es sajūtu, ka esam tikpat ciešā saiknē ar Tevi kā līdz šim.
• Pārdomā manu rīcību. Vienu, divas... vairākas reizes. Arī tad, kad redzi uzvedību kā nepareizu, nepieņemamu, smieklīgu, ārprātīgu. Man nav nepareizu un neadekvātu vēlmju, sajūtu un emociju. Ir nepareizi veidi kā tieku ar tām galā. Es mācos. Man svarīgi saprast, ka just īstās emocijas ir pieņemami un Tu turpini mani mīlēt. Man svarīgi zināt, ka Tu saproti mani.
• Mīļā mamma, Tevis uzspiesta kārtīga sēdēšana, mierīga iešana, pareiza uzvedība, nekliegšana, tīras rokas ēdienreizes laikā… ir īsta spīdzināšana. Man svarīgi saprast, kad ir tie brīži, kad šāda mana uzvedība nav pieņemama. Lūdzu nekliedz, neuzstāj ar dzelžainu balsi, nepaliec strauja savos pieskārienos. Turpini mierīgi, nemainīgi – stingri, bet ar mīlestību. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai Tu lepojies ar mani mājās, ciemos, ārā... Es mācos.
• Saki man daudz “Jā!” mirkļos, kad daru lietas pareizi. Man ļoti svarīgs līdzsvars. Piepildi manus svara kausus ar pozitīvo “Jā!”, es tik ļoti gribētu to sadzirdēt biežāk.
• Ļauj man sajust, ka pats spēju atrisināt problēmu. Ja mūsu uzskati ir atšķirīgi, man svarīgi saprast, ka kopā ar vecākiem es vienmēr atradīšu pareizo atrisinājumu. Un manas vajadzības tiks ņemtas vērā, mani nesteidzinās, ļaus mēģināt pašam risināt problēmu.
• Mīļā mamma, PALDIES, ka Tu jau centies un mēģini. Paldies, ka ļauj man būt maziņam aunam, kas tiepjās un badās. Paldies, ka rādi man ceļu un virzienu. Paldies, ka esi pacietīga kad pārbaudu Tavu pacietību un robežas. Es ļoti mīlu savu vecāku mājas un katru savu draugu, katru savu skolotāju. Es vēlos uz mūžu būt Jūsu vismīļākais bērns Pasaulē. Un tādi esiet Jūs man – mani vislabākie vecāki Pasaulē.

Iedvesmas avoti:
Lekcijas un semināri Ģimenes psiholoģijas centrā LĪNA
Janet Lansbury Elevating Child Care blogs
www.creativechild.com
www.babycenter.com

Kāpēc vissliktākā uzvedība bērnam ir kopā mammu

Cilvēkam, kuru bērns mīl - tiek visvairāk

Foto: Cat Runyan

Viens no visbiežāk vecāku uzdotajiem jautājumiem konsultācijās skan šādi:

kapēc mans bērns vissliktāk uzvedas esot kopā ar mani? Viņš lieliski uzvedas bērnu dārzā. Nodarbību laikā nevienam pedagogam nav iebildumu pret viņu. Auklīte saka: “Mums nav nekādu problēmu.” Un tikai ar mammu – pārsvarā tas ir adresēts mammai – bērns uzvedas vienkārši briesmīgi. Bieži vecāki, īpaši, ja tas ir pirmais bērns, nesaprot kas notiek.
Ļoti izplatīta tendence ir: ja kaut kas notiek ne tā kā vajadzētu, vainīgi tieši mēs, vecāki. Es pati izdarīju kaut-ko nepareizi, tāpēc bērna uzvedība ir tik sarežģīta.
Ir viens vienkāršs noteikums bērnu – vecāku attiecību psiholoģijā: bērns vissliktāk uzvedas ar to cilvēku, kuru visvairāk mīl. Pareizāk sakot, ar cilvēku, ar kuru ir vistuvākās un uzticības pilnas attiecības. Ja jūs esiet saskārušies ar šo fenomenu, kad bērna uzvedība ir vissliktākā tieši ar jums – priecājaties, jūs esat radījuši bērnam to bāzes līmeni, kuru tik moderni ir pieminēt mūsdienu piesaistes teorijā. Tās patiesi ir veselīgas attiecības ar mammu.
Ja bērns mammas klātbūtnē ir paklausīgs un visu slikto uzvedību "atdod" auklītei vai vecmāmiņai, tad šeit vajadzētu izjust daudz vairāk satraukuma.
Tas nozīmē, ka ar mammu bērns ir savāks, ar mammu viņš ir “ofisa uzvalkā”. Bet šis ir rets gadījums, te vajadzētu strādāt ne tikai full time, bet visu laiku. Un pavisam maz redzēt bērnu.
Tāds uzvedības tips piemīt bērniem, kuru ģimenēs ir divas auklītes, kas strādā ik pāra dienas un vecāki redz viņu tikai brīvdienās. No mana skata punkta, par laimi, Krievijā šādu ģimeņu nav daudz. Mūsu standarta situācija lielākoties ir šāda: mamma ir bērna pats tuvākais cilvēks un bērns vissliktāk uzvedas tieši ar viņu.
Izskaidrojums ir šāds: jā, bērns vissliktāk uzvedas ar mammu, jo var atļauties nekontrolēt savu uzvedību un emocijas, kaut arī, ar citiem viņš jau ir iemācījies sevi kontrolēt, un pat dara to sistemātiski. Šis ir pirmais iemesls.

Bērns ir hameleons

Otrs iemesls, kāpēc bērni var vissliktāk uzvesties tieši ar mammu ir šāds: emocionālo reakciju ziņā, bērns – ir universālais radars un 100% hameleons. Mēs šobrīd runājam par pirmsskolas vecuma bērnu, precīzāk, par bērnu līdz 6 gadu vecumam, jo tuvāk šim vecumam sāk parādīties citi mehānismi un šāda uzvedība aiziet otrajā plānā.
Bērns – ir hameleons un šis ir viens no attīstības, mācīšanās un pilnveidošanās mehānismiem. Kamēr bērns ir mazs, 80% mācīšanās viņam ir – atdarināšana: bērns imitē, atdarina mammas gaitu, pieaugušā kustības ar karoti, tēta uzvedību. Citreiz mājās no šādas atdarināšanas ir lieli postījumi. Piemēram, bērns atdarināja darbu ar datoru un izslēdza jums sistēmas bloku. Vai arī kaut kas no pavārmākslas – un pa visu virtuvi izbēra miltus. Tieši šādu atdarināšanas uzvedības līmeni redzam mēs un pat varam par to pasmieties, ja neesam pārslogoti un pārlieku nervozi.
Emocionālās atdarināšanas līmeni, pārsvarā, vecāki redz daudz sliktāk. Kad bērns slikti uzvedas, pārnakot mammai, bet līdz šim uzvedies labi ar citu pieaugušo - tas ir ļoti uzskatāms, automātisks hameleona piemērs.
Piemēram, bērns visu dienu pavadīja ar vecmāmiņu, viņiem viss gāja lieliski. Pa šo laiku bērns ir pielāgojies pie vecmāmiņas reakciju tipa, prasībām, tempa, sarunas manierēm, pie tā, ar ko vecmāmiņa ir apmierināta un ar ko - nē. Viņš pārvērtās par lillā hameleonu. Šis notiek nevis izpratnes, bet sajūtu līmenī. Viņš to paveic bez īpašas domāšanas, tāpat kā augi pagriežas pret sauli, tāpat kā suns vai kaķis atnāk pažēlot vai ārstēt saimnieku.
Lūk, viņš ir pielāgojies un atnāk mamma, un kopā ar viņu cita koordināšu, prasību un emocionālo gaidu sistēma. Cita reakciju sistēma uz uzvedību un pateiktiem vārdiem. Bet bērns vēl joprojām lillā krāsā un vēl nav paspējis kļūt atkal par hameleonu sarkanā krāsā.
Bērnam uz kādu laiku vienkārši ieslēdzas ķīlis: vienlaicīgi strādā divas koordināšu sistēmas. Tāpēc viņš apjūk, un viena no iespējām kā iziet ārā no šī apjukuma – ir provokatīva uzvedība. Šis notiek izpratnes līmenī, tā ir histērija, uzvedības traucējums.

Es – esmu slikta mamma

Tiklīdz vecāki pārstās domāt, ka šāda uzvedība ir adresēta viņiem, un, ka tieši viņi ir vainīgi pie notikušā, parādīsies mīlzīgs iespēju un reakciju arsenāls. Jo tipiska iekšējā loģika ir: es – esmu slikta mamma. Vēl vecmāmiņa var pieliet eļļu ugunī: “Es taču lieliski ar viņu tiku galā”, “Mums tik jauki pagāja diena”, "Mēs ar viņu vienmēr atrodam kopīgu valodu, nu ko tu tādu dari, ka tev bērns uzreiz sācis raudāt?"
Dažreiz šāds emocionāls vilnis vienkārši ir jālaiž garām. Šī metafora man saistās ar tēlu no bērnības, kad mazi mēs lēkājām pa viļņiem. (Pieaugušie arī mīl lēkāt uz drošajiem, iekšējās jūras viļņiem, kad ir neliela vētra.) Lai sāktu lēkāt, jānogaida vilnis un zem tā jāpalecās. Un tad jau atrodies komfortākā un drošākā vietā.
Tas pats notiek ar bērna emocionālajām reakcijām. Ja mēs tikai nedaudz nogaidīsim un droši attālināsimies, nekļūsim auksti, bet attālināsimies uz pāris soļiem, bērns pats saregulēsies. Visdrīzāk, no uzvedības traucējuma viņš izies pats, un, ja arī paliks tajā, mēs varam viņam palīdzēt ar vārdiem: “Tu šobrīd dari tādas blēņas, ka es saprotu, ka tu esi ļoti pēc manis noilgojies”. 

Nogaidīt vilni un atļaut nomainīt krāsu – un bērns atkal kļūs ierastajā krāsā.
Ja kontrasts starp vecmāmiņu un mammu ir pārāk liels, tad šāda tipa reakcijas mēdz būt ļoti spēcīgas. Tad jāsakārto tā, lai bērnu burtiski momentāli nodotu no rokām rokās. Jo bērns nespēs pārorientēties pats, ja vecmāmiņa un mamma sāks dzert tēju.

Īpaša attiecību līnija ar katru pieaugušo

Dažreiz, nepieciešams samierināties ar to, ka bērna uzvedība būs nekonkrolējama un neprognozējama. Labāk: pa durvīm iekšā, pa durvīm ārā – viens atnāca, otrs aizgāja. Un mammai vēl kādu brīdi jāpagaida kamēr bērns atgriezīsies normā un nomainīs atpakaļ savu krāsu.
Noderīgi vispār galvā paturēt tādu bildi: ar katru pieaugušo, ar kuru bērnam ir ciešākas attiecības, bērnam būs sava uzvedības un attiecību līnija.
Jābūt atsevišķām attiecību līnijām ar vecmāmiņu, ar auklīti. Pārsvarā tas ir ar vecmāmiņām un vectēviem, bet arī šķirtiem tētiem ir atsevišķa attiecību līnija. Tās ir īpašas attiecības, kuras atšķiras no attiecībām ar mammu, kuras attīstās pēc citiem likumiem, kurās bērns ir citāds, jo katrās tuvās attiecībās cilvēks izpaužās dažādi.
Tādas attiecības būs drošas pie nosacījuma, ka no mammas puses neizsauks greizsirdību, atraidīšanu, agresiju, diktātu. Jo, ja mamma pietiekami pavadala laiku ar bērnu, attiecības ar viņu paliks bērnam pašas svarīgākās un uzticamākās, un tajās ir atļauts visvairāk. Ja atļaut bērnam būt citādam, ar citiem cilvēkiem kaut kādā citā jomā, tas tikai visiem nāks par labu.
Ja bērns pavisam citā balsī un intonācijā sarunājas ar vecmāmiņu un, iespējams, pat komandē un manipulē, tad viņš uzvedas šādi tāpēc, ka vecmāmiņai tas ir normāli, vecmāmiņa to atļauj. Viņiem veidojas sava, pietiekami harmoniska attiecību vēsture.
Attiecībās ar šķirto tēti, protams, viss nav tik mierīgi un droši, te daudz sarežģītāk izdalīt atsevišķu attiecību līniju. Bet attiecībās ar vecākajiem radiniekiem, par kuru labiem nodomiem jums nav šaubu, pilnībā var atļaut atsevišķu uzvedības formātu. Atsevišķa attiecību līnija būs ar pirmo skolotāju, ja viņš izrādīsies cilvēcisks. Un vēlāk bērns spēs izveidot savu attiecību vēsturi ar draugiem.

Autore: Jekaterina Burmistrova, bērnu psihologs, 11 bērnu mamma.

Tulkots no krievu valodas. Tulkoja Jūlija Krutova-Aizpuriete.

Raksts krievu valodā lasāms šeit

Tavs redzējums atšķiras no Viņu saskatītā

Ak, šis ir mans favorīts starp pēdējās dienās izlasīto.
Patulkoju un dalos ar Tevi.

Lai Tev, mīļā mamma un man viss izdodās!

Jūlija

Tavs redzējums atšķiras no Viņu saskatītā

Tu redzi – veikalā nopiktus cepumu pusfabrikātus, kurus liec uz cepam pannas. Tā vietā, lai pagatavotu cepumus pati.
Viņi redz – mamma cep cepumus. Un cepumi ir garšīgi. Nav svarīgi kā tie tiek pagatavoti.

Tu redzi – istabu, kuras sienas ir apzīmētas ar markieri, rotaļlietas uz grīdas un visapkārt izmētāts apģērbs.

Viņi redz – istabu, kurā Viņi sapņo, spēlējas un guļ. Vietu radošumam un fantāzijai. Istabu, kur grāmatas ir īsatjā vietā. Spilveni ir ar interesantu pildījumu. Rotaļu dzīvnieki pēkšņi ir uzrāpušies uz augstāka plaukta. Istabu, kur izmētātās rotaļlietas veido pasakainus tēlus un stāstus.

Tu redzi – drēbju jucekli, kas nekārtīgi izmētātas pa plauktu.

Viņi redz – plauktu pilnu ar drēbēm un savu mīļāko kreklu, kurš uzlikts pašā augšā. Nav vairs netīras veļas, kura bija stūrīti un, kuru Viņi centās slēpt. Mamma to atrada un izmazgāja.

Tu redzi – ledusskapi, kurā pārāk maz produktu, lai uztaisītu pilnvērtīgas vakariņas.

Viņi redz – labākās vakariņas kā jebkad. Mamma pasniedz rīsus, pupiņas vai pankūkas, kuras Viņi tik ļoti sen vēlās. 

Tu redzi – dīvānu, kas sašmulēts ar vakariņās ēsto.

Viņi redz – labākās vakariņas kā jebkad. Mamma pasniedza rīsus, pupiņas vai pankūkas, kuras Viņi tik ļoti sen vēlējās un deva iespēju izbaudīt vakariņas kur pats vēlās.

Tu redzi – dzīvojamo istabu, kur stāv beigts dīvāns.

Viņi redz – savas mājas. Dīvānu, uz kura Viņi lēkā pēc skolas. Dīvānu, uz kura Viņi lasa un spēlē kopā ar ģimeni.

Tu redzi – visi, izņemot Tevi, atpūšās brīvdienās.

Viņi redz – Viņi vienkārši ir sajūsmā par laiku kopā ar Tevi. Par paslēpēm un skriešanu savas mājas pagalmā.

Tu redzi – saspringtu grafiku, steigu, kņadas, skriešanu bez iespējas apsēsties.

Viņi redz – mamma sakārto visas lietas un atrod pazudušo futbola kroseni. Mamma sagatavo līdzi ņemšanai iecienīto gardumu. Neskatoties uz steigu, mamma ir šeit priekš Viņiem.

Tu redzi – drēbes, kuras jāpārģērbj.

Viņi redz – savu vismīļāko krelku, kuru Viņi valkātu katru baltu dienu, ja vienīgi Tu to ļautu.

Tu redzi – Tu kavējies Viņus satikt pēc skolas un Viņi stāv aukstumā.

Viņi redz – skrienošu mammu, kura steidz Viņus sveicināt, apskaut un noskūpsīt. Mammu, kura jautā par dienas notikumiem. Un papildus piecas minutes, lai atvadītos no saviem draugiem.

Tu redzi – cik daudz šodien neesi paveikusi… vai esi pietiekami laba?!

Viņi redz – vienīgā lieta, kas atrisina visu un vērš visu par labu ir Tava buča.

Tu redzi – nogurušu mammu, kad paskaties spogulī.

Viņi redz – visskaistāko mammu pasaulē.

Tu redzi – sajūtu, ka Tev atkal nav izdevies.

Viņi redz – savu mammu, kuru Viņi mīl.

Tu redzi – cerību, ka cita diena būs izdevusies labāka.

Viņi redz – savu mammu, savu varoni.

Atceries šo šodien.

~ Rachel Marie Martin

Māmiņām ir ļoti vajadzīgi draugi un cilvēki domubiedri

Māmiņām, kuras ikdienā pavada laiku ar saviem mazuļiem ir  vajadzīgi cilvēki domubiedri - lai dalītos savos stāstos, par to ko nozīmē būt mammai, lai vienkārši būtu kopā...
Katrai māmiņai, arī man, ir tādas dienas, kad šķiet, ka zeme zūd zem kājām. Kad šķiet, ka netieku galā. Kad šķiet - vai es daru pietiekami… Kad bērnam nāk zobiņi, kad bērns slimo, kad bērns ir neomā, kad sastopos ar dažāda veida grūtībām, brīžos kad gribās dalīties ar savām pārdomām, vai vienkārši kopā paklusēt…

Māmiņām vajadzīgi cilvēki, ar kuriem var justies brīvi, nepiespiesti, būt tādai kāda esi. Māmiņām vajadzīgi draugi, ar kuriem smieties un raudāt. 

Māmiņām vajadzīgi cilvēki, ar kuriem var justies brīvi, nepiespiesti, būt tādai kāda esi. Māmiņām vajadzīgi draugi, ar kuriem smieties un raudāt. Cilvēki, ar kuriem blakus justies brīvi ar neķemmētiem matiem, bez sejas krēmiem un skropstu tušas,  ar negludinātām drēbēm...
Kad piedzima mans dēliņš, es jutu ļoti lielu atsvešinājumu. Mans mīļumbērns, sākot ar 14.dienu pēc dzimšanas, bija prasīgs mazulis. Bija dienas, kad nepaguvu pat zobus iztīrīt. Tas bija laiks, kad sāku saprast, ka man ir mazsvarīgi negludinātās veļas kalni, nesakopta virtuve un nenokrāsotas matu saknes. Tas bija laiks, kad sapratu, ka man ļoti vajadzīgi domubiedri, cilvēki, kuri mani redz kā "īstu un reālu" mammu.

Šeit būs dažas manas atziņas, pie kurām nonācu, ejot savu ceļu, kas saucas "Es esmu mamma":

1. Izdari primo soli. Meklē iespēju satikt tos cilvēkus, kurus Tu vēlētos satikt un iepazīt. Ne vienmēr cilvēks, kuru vēlēsies sastapt varēs atbraukt pie Tevis, centies atrast alternatīvas. Mans svarīgais cilvēks bija mana dūla. Viņa nevarēja atbraukt pie manis katru reizi kad to vēlējos. Mēs ar dēliņu braucām pie viņas uz vingrošanām. Jā, ar mazu un prasīgu mazuli brīžam tas nebija viegli, bet tas bija tā vērts. Nodarbības notika pirmdienās un tās mani uzlādēja visai nedēļai. Varbūt arī Tu vari atrast savu alternatīvu: uzaicināt ģimeni uz vakara tēju vai uzaicināt sev mīļo cilvēku un aizbraukt ratu pastaigā pa parku, vai pievienoties kādai māmiņu grupai pēcdzemdību vingrošanā, tējošanā, sarunās. Izdari pirmo soli un turpini iesākto, pamainot detaļas, ja tas būs nepieciešams.
2. Esi autentiska. Esi drosmīga un reāla. Aicini cilvēkus pie sevis mājās un nebaidies, ka viņi ieraudzīs "īsto" Tevi un Tavas mājas. Tas ir mīts, ka, lai aicinātu pie sevis ciemos, mājai jābūt sakoptai, pašai un bērniem jābūt ar tīru muti, bērniem kārtīgi jāuzvedās un ciemiņi jāsagaida ar siltu kūku krāsnī. Mīļā mamma, tie ir mīti! Neviens nav ideāls. Mums visiem mājās mēdz būt nekārtība. Mazuļi nevar visu laiku skriet ar tīrām pēdiņām, tīrām ročtelēm un nomazgātu muti - tas ir neiespējami… Minēšu piemēru ar iepirkšanos. Kad ej nopirkt kleitu un ņem līdzi cilvēku, kuram uzticies - Tev ļoti svarīgs patiess un godīgs redzējums no malas, Tu saproti, ka kleita Tev var nepiestāvēt un Tevi, iespējams, redzēs citādu. Bet ja blakus ir cilvēks, kuram uzticies - Tu par to nesatraucies. Mīļā māmiņa, Tev neviens nav jāpārsteidz. Esi īsta un reāla!
3. Nenosodi un nevērtē citus. Pieņem cilvēkus tādus kādi tie ir. Jā, iespējams, Tev šķitīs, ka citas mammas rīcība nav saskaņā ar Tavu domāšanu. Ļauj otrai mammai vienkārši "būt mammai". Tas, kā Tu redzi situāciju, iespējams, ir tikai Tavs subjektīvais redzējums… savā ceļā esmu sastapusi māmiņas, kuras ir pret TV, dažas ir pret internetu, dažas ir par "franču audzināšanas metodēm", dažas ir pret mākslīgo piena maisījumu, dažas mazuļus nezīda ar krūti, dažas ir karjeristes, dažas daudz tīra māju, dažas nevelk savam mazulim negludinātas drēbītes, dažas mazuli laiž skriet basām pēdiņām un citas atkal kategoriski to noliedz, jo pastāv saaukstēšanās risks. Dažas māmiņas savus mazuļus potē un dažas ir pret potēm. Dažas neatbalsta gulēšanu kopā ar mazuli, dažas guļ ar mazuli pirmos dzīves gadus. Neesi tiesnesis, nenosodi. Atceries, ka katra māmiņa vēl savam mazulim labāko, katra ļoti mīl savu mazuli. Netērē savu enerģiju uz vērtēšanu, kopā būšana ir daudz vērtīgāka - tici man!
4. Nebaidies vilties. Nebaidies satikt kādu, kurš nebūs Tavs īstais cilvēks. Nebaidies būt neērta. Mums vispatīkamāk ir kontaktēties ar mums līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Un tas ir dabīgi - vēlēties visu laiku būt komfortā. Arī man tas patīk :) Savā ceļā esmu sastapusi cilvēkus, kuri mani sāpināja, kuri lika sajusties sliktai mammai, kuri izteikuši pārmetumus, kuri lika man justies neveikli. Bet katrs no šiem cilvēkiem, tajā skaitā citas mammas bija kā dāgakmeņi, šie cilvēki man palīdzēja paskatīties uz lietām no cita skatu punkta. Dārgakmeņi, kurus atradu un atstāju viņus tur, kur viņi ir. Mēs bijām ar dažādiem uzskatiem un redzējumiem. Es ļauju šiem cilvēkiem - dārgakmeņiem "vienkārši būt" un pati jūtos vēl stiprāka savā būtībā. Es izjūtu dziļu pateicību pret visiem maniem "īstajiem" cilvēkiem, viņi ir brīnišķīgi!

Būt mammai ir patiesi skaisti un reizēm arī biedējoši. Un nav svarīgi kā Tu šobrīd jūties, vien, ja Tev blakus ir Tavs īstais cilvēks kam pastāstīt, kam uzticēties, ar kuru būt īstai un reālai mammai.  Jo Tevi sapratīs, Tevi pieņems, Tevi mīlēs tādu kāda esi.

Tikai turpini iesākto, nepadodies. Ir nepieciešams laiks, lai atrastu savu "īsto" draugu un cilvēkus domubiedrus. Dažreiz tas prasīs no Tevis drosmi uzņemties risku, bet turpini: meklēt pirmā, esi reāla, ļauj citiem "vienkārši būt" un nebaidies vilties.
Es ticu, ka viss izdosies!

Mīļā MAMMA, atceries, Tu esi ļoti svarīga ikvienā dzīves situācijā!

Sirsnībā,
Jūlija

Par labu mammu...

Mīļā mamma, nezinu vai esi šodien dzirdējusi paldies un iedrošinājuma vārdus…

Mīļā mamma, vēlos, lai Tu zini - Tu esi pietiekami laba!

Vēlos, lai atceries, ka super mammas neeksistē, tas ir mīts. Ir reālas mammas, kuras dara pa spēkam. Necenties rakstīt super mammas izdarāmo darbu sarakstu un izpildīt to.
Mēs, mammas, sastopamies ar līdzīgiem pārbaudījumiem.
Dažreiz esam nobijušās, esam sagurušas, miegainas, mums nepietiek laika sev.
Visu dienu esam aizņemtas ar rūpēm par bērniem.
Nesalīdzini sevi ar citām sievietēm un mammām, vēl mazāk ar stāstiem un bildēm sociālajos tīklos, internetā.

Neļauj apkārtējai pasaulei un svešiem uzskatiem ietekmēt Tavu mammas un sievas kvalifikāciju. 

Tu paveic visu labi, Tu esi labākā mamma saviem bērniem. Tu esi ļoti vērtīga savai ģimenei.

"Super mammas neeksistē, tas ir mīts. 

Ir reālas mammas, kuras dara pa spēkam."

Palūko cik daudz Tu paveic! Visas ikdienišķās lietas - bērna apģērbšana, pamperu maiņa, ēdiena gatavošana, arī mantu pacelšana un sakārtošana... Mēs tik bieži koncentrējamies uz nepagūto un neizdarīto. Tas atņem dzīvesprieku, prasa ļoti daudz mūsu iekšējā spēka.
Nedarīt nozīmē apstāties pavisam. Tas nozīmē necelties, neiet un nemēģināt, tas nozīmē nedot nedz savu mīlestību, nedz savu klātbūtni. Un tas noteikti nav par Tevi, mamma.
Saskati visu ko Tu paveic, nekoncetrējies uz nepagūto un neizdarīto.

"Tu esi labākā mamma saviem bērniem. 

Tu esi ļoti vērtīga savai ģimenei."

Labas mammas ir reālas. Būt mammai nozīmē būt reālai, īstai - ne perfektai - bet reālai, īstai un darīt pa spēkam.
Un realitāte ir tāda, ka mammas var zaudēt pacietību, mammas nogurst no ikdienas rutīnas ar bērniem, mammām nepieciešama palīdzība, mammām neiznāk visam laiks, mammām vajadzīga atpūta.
Mammām ļoti vajadzīgs laiks sev. Ir jātiecas pēc līdzsvara starp to, kas tiek dots un kas tiek saņemts. Tāpēc neaizmirsti par sevi, par saviem sapņiem, par visu, kas padara Tevi unikālu. Pacenties atrast laiku sev un izbaudi to.
Zīmē, dziedi, raksti, izej pastaigā, sporto… atgūsti iztērētos spēkus...velti laiku sev, tā var būt viena stunda, bet kvalitatīti pavadīta stunda. Būt labai mammai dažreiz arī nozīmē vienkārši palaist siltu ūdeni un ilgāk būt dušā.

''Būt mammai nozīmē būt reālai, īstai - ne perfektai - bet reālai, īstai un darīt pa spēkam.''

Mēs, mammas sastopamies ar dažādiem pārdzīvojumiem, pārbaudījumiem un piedzīvojumiem. Tas ir ceļojums, kuru dažreiz raksturo vārds DROSME, dažreiz IZTURĪBA, dažreiz SEVIS MEKLĒŠANA… un MĪLESTĪBA.

Viss piedzīvotais: skumjas, prieks, uztraukums, mīlestība, kritumi un pacēlumi… tas viss ir normāli, to piedzīvo katra mamma, arī es. Un, iespējams, mums trūkst arī PALDIES vārds…

Mīļā mamma, es saku Tev PALDIES:

PALDIES, ka rūpējies par savu ģimeni,

PALDIES par visām garajām stundām, kuras pavadi ar bērniem,

PALDIES par visām negulētajām naktīm,

PALDIES, ka turi paceltu galvu un ej cauri saviem pārbaudījumiem,

PALDIES par Tavu drosmi un vēlmi smieties un raudāt, un mēģināt vēlreiz,

PALDIES par katru mazo sīkumu, kurš šķiet pašsaprotams, bet tas ir svarīgi,

PALDIES par Tavu mīlestību, ko dod saviem bērniem, vīram un ģimenei!

Tu esi MAMMA! Tas ir ļoti daudz, tas nav mazsvarīgi - tas ir ļoti svarīgi!

Tu lieliska, burvīga, ar mīlošu sirdi, TU MAMMA!


PALDIES! PALDIES! PALDIES! Paldies par visu ko Tu dari!


Lai Tev un man viss izdodas!

Ar patiesu cieņu,
Jūlija